Latvijas ceļš līdz Tokijas Olimpiskajām spēlēm: Materiālistisko un sportisko vērtību sadursme?

Kopš 2016.gada Olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro, kur Latvijas sportisti nodemonstrēja lielākoties pieticīgu sniegumu, domas par visu ap Olimpiskajiem procesiem notiekošo valstī dalījušās.

Dzīvē nekas nestāv uz vietas un pārmaiņas notiktu pat tad, ja no Brazīlijas mūsu sportisti būtu atgriezušies ar medaļām pilnu bagāžu. Neuzskaitot pārmaiņu tipus, kurus daļa sabiedrības teorētiski pauda vēlmi redzēt līdz Tokijai 2020, atliek vien minēt, kurš ir tas pareizākais.

Pārmaiņas gatavojoties

Jau stāstīts par to, kāda ir Latvijas sportistu situācija ar Olimpisko vasaras spēļu normatīvu izpildi un kvalificēšanos. Reti kurš profesionāls atlēts pašapmierināti četru gadu laikā neko nemainītu savā gatavošanās procesā. Varbūt tieši šādas būs tās cerētās pārmaiņas, kas mazinās izskanējušo neapmierinātību un nesīs jaunus panākumus?

Sprintere Gunta Vaičule, kura joprojām lūko nodrošināt sev vietu nākamā gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs Tokijā, atklāj ka viņas gatavošanās process kopš Riodežaneiro, protams, mainījies, jo mainījusies arī viņa pati.

''Rio es startēju pēc sešiem aizvadītiem treniņu gadiem. Olimpisko spēļu Tokijā laikā manā kontā būs 10,’' skaidro vieglatlēte. ''Šajā laika periodā mana fiziskā sagatavotība ir augusi, ķermenis ir adaptējies daudz labāk. Tajā pašā laikā, rodam arvien jaunas idejas par to, kas jāuzlabo. Nianšu ir kļuvis vairāk un tās kļuvušas svarīgākas. Jo augstāks sportiskais līmenis, jo svarīgāki kļūst sīkumi. Patiesībā lielajā sportā sīkumu nav.’’

''Mūsu iespējas ir augušas. Mēs paši tās radām!''

Vaičule gatavojas tepat Latvijā un neslēpj, ka apstākļi tam šeit joprojām nav tie spīdošākie: ''Iespējas sagatavoties sevišķi nav uzlabojušās. Liekas, ka Latvijā esam kļuvuši bagātāki vien par vienu treniņu manēžu, kura ir Liepājā. Vismaz tā ir vienīgā, kuru esmu izmantojusi treniņu vajadzībām Latvijā.’'

''Protams, ka gan es, gan treneris esam kļuvuši pieredzējušāki, gudrāki, ieguvuši vairāk draugus un sapratuši, kas mums vairāk vajadzīgs, lai pilnveidotos. Un tas vien jau nozīmē, ka mūsu iespējas ir augušas. Mēs paši tās radām,’' optimistiski raugās Vaičule. ''Es noteikti esmu gandarīta ar padarīto. Un mani aizrauj doma par turpmāko gatavošanos gaidāmajam notikumam Tokijā!’'

Gatavošanās apstākļu nepiemērotība ir viens no iemesliem, kuru dēļ gatavošanos Tokijai daļa sportistu šajā ciklā veic ārpus Latvijas. Starp viņiem ir arī mūsu pludmales volejbolisti.

Mārtiņš Pļaviņš, kurš duetā ar Edgaru Toču jau nodrošinājuši sev vietu Tokijas Olimpiskajās spēlēs, šo gatavošanās procesu aizvadījis Ēģiptē. ''Tur mēs varam izdarīt lielāku darba apjomu un tas notiek ārā. Ja pirms četriem gadiem vēl spēlējām zāles volejbolu, trenējāmies hallēs, tad tagad mēs esam Ēģiptē - ārā un nekas cits. Koncentrēšanās notiek tikai gatavošanās procesam,’' stāsta Pļaviņš. ''Agrāk varbūt bija kādas blakuslietiņas, vai kaut kas, bet tagad tas pamainījies.’’

''Braukt uz Olimpiskajām spēlēm kā tūristam nav priekš manis''

Ēģiptē šajā gatavošanās ciklā treniņus aizvadījuši arī Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš. ‘'Mēs uzrādījām labus rezultātus Pasaules posmos un tagad to turpinām tajā pašā ierastajā treniņu sagatavošanās procesā. Ziemā mēs vairākus mēnešus pārsvarā pavadām Ēģiptē, kur trenējamies trīsreiz dienā, ar akcentu vairāk uz fizisko sagatavotību. Sezona mums ir ļoti gara, tādēļ tur ieliekam to pamatu, lai pietiktu visai sezonai,’' stāsta Samoilovs.

Samoilovs arī norāda, ka fakts, ka vieta Tokijas Olimpiskajās spēlēs vēl nav izcīnīta, atstās iespaidu uz līdzšinējo gatavošanās procesu: ''Šogad mūsu situācija ar kvalifikāciju ir nedaudz sarežģītāka, līdz ar ko kaut kas būs jāpamaina.’’

‘'Es esmu piedalījies trīs Olimpiskajās spēlēs, un ir motivācija tur atkal tikt, bet, protams, galvenā motivācija ir izcīnīt medaļu, jo vienkārši parasta tikšana uz OS man vairs nav sasniegums un tam es esmu gājis cauri. Braukt uz Olimpiskajām spēlēm kā tūristam nav priekš manis,’' tā Samoilovs.

Sporta laukumos notiekošais kļūs mazsvarīgs?

Tiesa, izskanējusī vēlme piedzīvot pārmaiņas lielākoties izteikta nevis sporta, bet gan finanšu kontekstā. Prātošana par idejām ieviest kardinālas pārmaiņas Latvijas Olimpiskās komandas komplektācijā un finansēšanā aizvien biežāk dzirdamas ne tikai anonīmos komentāros, bet arī jau no valsts amatpersonu un sporta funkcionāru puses. Plašāk dzirdētā no tām radusies caur pārmetumiem par “Olimpisko tūrismu’’, proti, turpmāk Latvijai uz Olimpiskajām spēlēm būtu jāved tikai paši konkurētspējīgākie atlēti, visus citus, par spīti spējai kvalificēties, atstājot mājās.

Šādas idejas Olimpisko spēļu kontekstā nav nekas jauns. Trīs valstis, tostarp arī ASV, no valdības puses Olimpiskajiem atlētiem nesniedz pilnīgi nekādu finansējumu, visu atbalstu atstājot privāto sponsoru rokās. Citas lielvalstis, līdzīgi kā prāto Latvijā, finansējumu sniedz tikai saviem konkurētspējīgākajiem sportistiem, tādejādi arī apkarojot tā saucamo ‘’tūrismu''. Un, visbeidzot, ir valstis, kuras par prioritāti izvirza uz Olimpiskajām spēlēm aizsūtīt cik vien iespējams daudz sportistus, neatkarīgi no viņu izredzēm tajās.

Jāatgādina, ka nav tā, ka Latvijā katrs gribētājs jau var sākt kravāt ceļa somas uz Tokiju. Jāizpilda nopietnas prasības un normatīvi, kuru veiksmīga realizācija katrā sporta veidā viņus iekļauj starp pasaulē vadošajiem, neatkarīgi no izredzēm izcīnīt medaļas. Idejas sportam, vai tikai Olimpiešiem, atņemt visu finansējumu gan Latvijā nav pārlieku bieži izskanējusi un tas tikai saprotams - ņemot vērā vietējo sporta federāciju problēmas ar finansējumu un ierobežojumus tos gūt no privātiem atbalstītājiem, sarkanbaltsarkanā karoga krāsas Olimpiskajās spēlēs šādā scenārijā spētu pārstāvēt labi vien, ja tikai pāris sportisti.

Kardinālu pārmaiņu potenciālās sekas 

Sportisti par šādām idejām neslēpj skepsi, paužot, ka šādi teorētiskie īstermiņa finansiālie ieguvumi var atstāt sportam visnotaļ katastrofālas sekas ilgtermiņā.

''Es domāju, ka ja vieta Olimpiskajām spēlēm ir izcīnīta, tad ir jāļauj startēt. Jo ir arī sporta veidi, kur, būsim godīgi, Latvija nevar izcīnīt medaļu Olimpiskajās spēlēs, bet tas jau nenozīmē, ka nav jābrauc,’' uzskata Mārtiņš Pļaviņš. ''Uz OS vari braukt tāpēc, ka esi to pelnījis un četrus gadus ieguldījis smagu darbu, izpildījis normatīvu vai kvalificējies, kā nu kurā sporta veidā. Un tas noteikti dod motivāciju turpināt tās pozitīvās emocijas, kuras popularizē arī konkrēto sporta veidu un sportu kopumā.’'

''Olimpiskās spēles ir sporta aisberga virsotne. Vēl augstāk ir tikai medaļa. Līdz ar to, ja netiks pārstāvēts kaut kāds konkrēts sporta veids, tad es domāju, ka arī tā sporta popularitāte strauji ies uz leju,’' pauž 2012.gada Olimpiskās bronzas ieguvējs Pļaviņš. ''Kad notiek Olimpiskās spēles, tas ir laiks kad visi to skatās - ja ne klātienē, tad pa TV, un ja tur nebūs Latvija, tad nu… Es arī basketbolu varu ieslēgt varbūt tikai finālu apskatīties, jo mani neinteresē grupu cīņas, bet ja Latvija spēlē, tad kāpēc gan ne - labprāt, ar vislielāko prieku skatītos!’'

''Man liekas, ka tas kopumā būtu baigais mīnuss sporta attīstībai,’' viedokli par izskanējušajām idejām rezumē Pļaviņš.

''Kas gan ir tas vērtētājs, kas nosaka ir cerības vai nav?!’’

Protams, ka šīs idejas neskartu tikai vasaras Olimpiskos sporta veidus, bet arī ziemas. Biatloniste Baiba Bendika nepiekrīt viedoklim, ka uz OS būtu jābrauc tikai labākajiem: ''Tomēr jebkurā sporta veidā ir kaut kāda kvalifikācijas sistēma, kuru arī ne vienmēr visi var izpildīt un nav tā, ka var aizbraukt jebkurš. Tāpat aizbrauc stiprākie. Protams, ne vienmēr visi var cīnīties par ļoti augstiem rezultātiem, bet jebkurā gadījum, ja esi labākais savā sporta veidā konkrētajā valstī, tad tu esi pelnījis tur būt.''

Līdzīgās domās par to ir arī Aleksandrs Samoilovs. ''Pirmkārt, tas būtu negodīgi pret sportistiem, jo kas gan ir tas vērtētājs, kas nosaka ir cerības vai nav,’' retoriski jautā sportists. ''Sacensībām sportisti gatavojas un Olimpiskās spēles ir tās sacensības, kur ļoti daudz ko izšķir veiksmes faktors, kā arī psiholoģija. Komandas kuras Pasaules tūres posmos vienmēr ir spēlējušas bez emocijām un bez liekā stresa, piemēram leģendārais brazīlietis Emanuels Rego, es redzēju, kā viņš bija uztraucies finālā Londonā - viņu nevarēja atpazīt! Un arī gadījumi, kad sportisti, kuri vispār nebija pretendenti uz medaļām, pēkšņi izcīna medaļu un sensacionāli nostartē.’’

Sports nav tikai medaļas

Samoilovs arī atgādina, ka Olimpiskās spēles nav tikai auksts aprēķins cīņā par medaļām: ’’Otrkārt, augstāko sasniegumu sporta viena no svarīgākajām lietām ir arī motivēt nākamās paaudzes nodarboties ar sportu, un kā jau minēju, OS pievērš daudz ciešāku uzmanību. Līdz ar ko, jebkurš sportists, kurš aizbrauc uz Olimpiskajām spēlēm, piemēram peldētājs, kurš varbūt netiks fināla astotniekā, bet tik un tā visi Latvijas peldētāji, tie jaunieši kuri nodarbojas ar peldēšanu, viņi skatīties un atbalstīs. Un varbūt šim peldētājam izdodas labs starts un viņš parāda, pat ja tomēr netiek, ka tikt šajā astotniekā tik un tā ir reāli. Un tad jaunieši saprot, ka ir cerības, gūst motivāciju, un paiet 10 gadi un viņš tā visa rezultātā izaug par labiem peldētāju. Un tā ir visos sporta veidos.’'

''Tas pats, kas Latvijas basketbolā notiek tagad,’' vēl uzskatāmāku piemēru min Samoilovs. ''Var tagad visu ko teikt par Andri Biedriņu, bet es domāju, ka visa šī paaudze, ar trīs spēlētājiem NBA, kas tagad spēlē, pirms tiem 10 gadiem iedvesmojās tieši no viņa. Visi tie jaunieši saprata, ka NBA ir sasniedzams.’'

Samoilovs uzsver, ka Latvijas sportisti aizvien pieaugošās prasības nokļūšanai Olimpiskajās spēlēs izpilda tikai pašu spēkiem, līdz ar ko neatbalsta kvalificējošos sportistu šķirošanu: ’’Es uzskatu, ka tas nebūtu pareizs lēmums.’’

''Olimpiskās spēles ir tas augstākais punkts, kāpēc vispār sporto. Kā amerikāņi saka, šāds pasākums iespējams once in a lifetime (vienreiz mūžā - angļu.val.). Bet ja ir iespēja vairākkārt aizbraukt uz Olimpiskajām spēlēm, man liekas, ka tas ir vienkārši neaprakstāmi. Un ja vēl izdodas tur parādīt labu rezultātu, tas tad ir vispār… Es zinu, ka ir daudzi sportisti, kas uzskata, ka ir sasniegums jau tikai aizbraukt uz OS, līdz ar ko, es nezinu ar kādu domu viņi tur brauc, bet, katrā gadījumā, tas ir kaut kas liels,” savas domas atklāj Mārtiņš Pļaviņš.

''Savā ziņā ir kauns, ka vispār šāda diskusija sākusies''

''Esmu kaislīga Olimpisko vērtību piekritēja. Draudzība, cieņa un izcilība. Tās nebūt nenozīmē tikai medaļas,’' pauž Gunta Vaičule. ''Olimpiskā kustība kopumā, manuprāt, sabiedrībai sniedz daudz vairāk nekā čempionu noskaidrošanu un medaļu sadalīšanu. Tāpēc es uzskatu, ka tas nebūtu pareizi attiecībā pret sportistiem un Latvijas sabiedrību.’'

''Mēs neesam tādi nabagi, lai neaizvestu visus, kas izcīnījuši sev tiesības Olimpiskajai cīņai,’’ uzskata Vaičule. ''Man vispār savā ziņā ir kauns, ka vispār šāda diskusija sākusies.’'